Zinātnieki ir izpētījuši, kā strādā cilvēku smadzenes, skatoties filmas.

Vai domājat, ka filmu skatīšanās ir prāta atpūta? Jauns Masačūsetsas Tehnoloģiskā institūta (MIT) pētījums parāda: filmu skatīšanās laikā tiek aktivizēti dažādi smadzeņu neironu tīkli.

Zinātniekiem izdevās izveidot līdz šim visdetalizētāko smadzeņu funkcionālo karti. Viņi atklāja 24 dažādus neironu tīklus, kas aktivizējas, kad mēs skatāmies filmas. Pētījums, publicēts žurnālā Neuron, izmantoja Human Connectome Project projekta datus: 176 jaunu cilvēku smadzeņu MRT skenējumus laikā, kad viņi skatījās 60 minūšu izlasi ar populāru filmu īsajiem klipiem — no "Inception" līdz "Viens pats mājās".

“Šī ir pirmā mēģinājums iegūt dažādu smadzeņu daļu un neironu tīklu karti dabiskos apstākļos,” skaidro pētījuma galvenais autors Reza Radžimers, MIT neirozinātnieks.

Pētnieki atklāja apgrieztu saikni starp smadzeņu izpildvaras apgabaliem un citām tā funkcijām. Kad skatītāji skatās sarežģītas ainas, piemēram, "Oušena vienpadsmit" laupījuma plānošanu, aktivizējas smadzeņu izpildvaras apgabali, kas atbild par plānošanu, problēmu risināšanu un informācijas prioritizēšanu. Savukārt, vienkāršu dialogu laikā, kā "Erina Brockoviča" filmā, galvenokārt darbojas specializēti smadzeņu apgabali, it īpaši tie, kas atbildīgi par runas apstrādi.

Interesants novērojums: kad klipi pēkšņi tika pārtraukti (starp tiem bija 20 sekunžu pauze), pētnieki novēroja milzīgu aktivitāti smadzeņu izpildvaras kontrolē. Radžimers pieņem, ka šāda reakcija varētu būt saistīta ar automātisku atmiņas neironu ķēžu aktivāciju, kad smadzenes cenšas atcerēties skatīto klipu saturu.

Tā kā cilvēki var dažādi reaģēt uz filmām, zinātnieki sasitīja visu dalībnieku datus, lai atklātu kopējus smadzeņu aktivitātes modeļus. Lai novērotu aktivitāti, viņi izmantoja funkcionālo MRT, kas seko smadzeņu aktivitātei caur asins plūsmas izmaiņām dažādās smadzeņu daļās.

Šis atklājums var būtiski praktiski nozīmīgs. Tas palīdzēs labāk izprast smadzeņu darbību dažādu saslimšanu laikā, piemēram, šizofrēnijas un autisma gadījumā. Turklāt, rezultāti var būt noderīgi filmu veidotājiem, lai radītu aizraujošāku saturu, saka Radžimers.

Avots: livescience