Kvīnslendas Smadzeņu institūta pētnieki ir noskaidrojuši, ka Hapalochlaena fasciata vīriešu dzimtes zilo riņķu astoņkāji pirms pārošanās ievada mātītēm indi, lai izbēgtu no apēšanas.
Šis astoņkāju veids ir aprīkots ar spēcīgu neirotoksīnu tetrodotoksīnu. Pieaugušas mātītes ir divreiz lielākas nekā tēviņi, to izmērs ir apmēram kā golfa bumbas lielums. Šī izmēru atšķirība var būt bīstama tēviņiem, jo izsalkušas partneres var viegli viņus apēst.
Tāpēc tēviņi pirms pārošanās iekož partneri aortas rajonā un ievada noteiktu daudzumu tetrodotoksīna, lai viņus paralizētu un paši aizsargātos. Pēc pētnieku teiktā, daudziem astoņkāju veidiem starp tēviņiem un mātītēm ir būtiska izmēru atšķirība, kur mātītes dažkārt apēd savus mazākos partnerus.
Dažiem astoņkāju tēviņiem ir labi attīstīts garš hektokotils – speciāls tausteklis, ar kura palīdzību viņi pārnes spermatoforus – kapsulu, kas ir piepildīta ar spermu un kalpo to pārnēsāšanai un aizsardzībai no izžūšanas, turoties drošā attālumā no mātītēm pārošanās laikā. Daži tēviņi vienkārši noplēš šo hektokotilu no sevis, lai spētu aizbēgt no agresīvām mātītēm.
Tomēr Hapalochlaena fasciata zilo riņķu astoņkāju tēviņiem nav šādu aizsardzības mehānismu. Gan tēviņiem, gan mātītēm siekalās ir tetrodotoksīna neirotoksīns, kuru izmanto aizsardzībai no plēsējiem un medību laikā, lai paralizētu laupījumu.
Neskatoties uz to, ka tēviņi ir divreiz mazāki nekā mātītes, to siekalu dziedzeri aizmugurējā daļā ir trīs reizes smagāki nekā mātītēm. Pēc pētnieku domām, lielie siekalu dziedzeri vīriešiem ir saistīti ne tikai ar medību prasībām, bet arī ar pārošanos ar bīstamām mātītēm.
Pētījuma ietvaros zinātnieki ievietoja sešus Hapalochlaena fasciata astoņkāju pārus rezervuāros un vēroja viņu pārošanās uzvedību. Zinātnieki norāda, ka visas mātītes ātri pakļāvās tēviņiem. Pēc tam pāri nekustējās aptuveni stundu.
Pētnieki norāda, ka pārošanās laikā tēviņu elpošanas biežums mainījās no 20-25 reizes minūtē līdz 35-45. Mātītēm tika novērots straujš elpošanas biežuma samazinājums pārošanās sākumā. Pēc aptuveni astoņām minūtēm viņas pilnībā pārstāja elpot. Šādā stāvoklī viņas kļuva bālas, viņu acu zīlītes sašaurinājās, un viņas nereaģēja uz spožām gaismas uzliesmojumiem. Pētnieki to skaidro ar tetrodotoksīna iedarbību.
Pēc mātīšu paralizēšanas tēviņi veiksmīgi veica dzimumaktu, un pārošanās beidzās. Pēc tam, kad mātītes atguva kontroli pār savu ķermeni, tās atgrūda tēviņus.
Turklāt pētnieki norādīja, ka pēc tēviņu indes injicēšanas neviena mātīte nemira, kas liecina par zināmu adaptācijas līmeni pret tetrodotoksīnu.
Pētījuma rezultāti tika publicēti žurnālā Current Biology
Avots: ScienceAlert
Komentāri (0)
Šobrīd nav neviena komentāra