Jauns pētījums par lavas paraugiem, kurus 1972. gadā savāca „Apollo-16” astronauti, ļāva zinātniekiem rekonstruēt Mēness vairāku miljardu gadu vēsturi.
1972. gadā, pēc nolaišanās Daikarta plato mēness kalnienē, astronauti Džons Jangs, Čārlzs Djūks un Kens Matings savāca aptuveni 96 kg materiāla no Mēness virsmas. Iepriekšējā paraugu ķīmiskajā analīzē atklājās dažādu cēlgāzu, tai skaitā argona un ksenona, klātbūtne, kas būtībā ir svarīgas pazīmes, lai noteiktu Saules vēja un asteroīdu triecienu ietekmi uz Mēness virsmas veidošanos miljardu gadu laikā.
Lielākā daļa paraugu tika rūpīgi izpētīti iepriekšējos gados, tomēr viens no pēdējiem NASA „izpakoti” divus gadus atpakaļ — un liela daļa zināšanu par Mēness evolūciju tika iegūtas tieši no tā (īpaši, kas attiecas uz mūsu pavadoņa vecumu, kas izrādījās par 40 miljoniem gadu vecāks, nekā mēs domājām). Pēdējā analīze atklāj „jaunas nodaļas” šajā stāstā:
„Mēs varam izveidot pilnīgāku attēlu par noteiktām Mēness daļu vēsturēm agrīnā Saules sistēmā: kur asteroīdu triecieni bija intensīvāki un kad tie kļuva vājāki,” saka galvenais pētījuma autors Marks Nottingham no Glāzgovas Universitātes Apvienotajā Karalistē.
Analizējot paraugus, Nottingham ar kolēģiem izmantoja masas spektrometrijas metodes
Masas spektrometrija — metode, kas ļauj noteikt vielas ķīmisko, fāzisko sastāvu un molekulāro struktūru, balstoties uz masu spektrometriju un jonizācijas rezultātā radušos jonu reģistrāciju., lai katalogizētu gāzes un to daudzumu paraugos, kas palīdzēja viņiem „noteikt, cik ilgi paraugi atradās uz Mēness virsmas vai tās tuvumā”.
To gāzu ķīmiskais sastāvs, kuras iekļuva šajās „regolīta brekšķijās”Brekšķija — rupjgraudaina klints, kas sastāv no asiem, cementētiem fragmentiem lielākiem par 2 mm., asteroīdu trieciena dēļ rāda, ka tās ilgu laiku bija pakļautas Saules vējam un asteroīdiem. Katras parauga vecums bija ļoti dažāds: no 2,5 miljardiem gadu līdz mazāk nekā miljardam. Tas liecina, ka Mēness augsni ap nolaišanās zonu ir sajaukšanas, turklāt daļa gāzu izcēlās virspusē pēc neseniem triecieniem.
Nottingham saka, ka pētījums, papildus skaidrāka priekšstata sniegšanai par asteroīdu trieciena sekām uz Mēness, palīdzēs plānot nākotnes misijas un noteikt potenciālās vietas bāzu izveidei uz pavadoņa.
„Ir lieliski saprast, ka paraugi, kurus „Apollo-16” atveda vairāk nekā pirms pusgadsimta, joprojām slēpj Mēness vēstures noslēpumus un varētu palīdzēt izveidot plānu Saules sistēmas izpētei nākamajās desmitgadēs,” saka Nottingham.
Pētījums tika publicēts oktobrī žurnālā „Meteoritics & Planetary Science” (caur Space.com).
Komentāri (0)
Šobrīd nav neviena komentāra