Primārās melnās caurumi — tas ir hipotētisks melno caurumu tips, kas veidojās Lielā sprādziena laikā, augstas blīvuma nevienmērīgās fāzes laikā. Ja tie patiešām pastāv, tad, saskaņā ar jaunu pētījumu, tie var "apmeklēt" mūsu Saules sistēmu apmēram reizi 10 gados.
Saskaņā ar žurnālā Physical Review D publicēto analīzi, tāds melnais caurums radītu niecīgus gravitācijas izkropļojumus, pēc kuriem to varētu identificēt. Šie potenciālie atklājumi varētu palīdzēt zinātniekiem atšķetināt tumšās matērijas noslēpumu — neredzama un tāpat hipotētiska komponenta, kas, iespējams, sastāda aptuveni 86% no visas matērijas kosmosā. Pašlaik pētnieki izdara noteiktus secinājumus par tumšās matērijas eksistenci, ņemot vērā tās gravitācijas ietekmi uz redzamajiem komponentiem un gaismu, tomēr nav zināms, no kā tā tieši sastāv.
Bet atgriezīsimies pie melnajiem caurumiem: gadu desmitiem laikā ir atklāti daudzi no tiem — gan "parasti", kuru masa 5-10 reizes pārsniedz Saules masu, gan supermasīvie, kuru masa sasniedz miljonus un miljardiem Saules masu. Tomēr primārās melnās caurumi ir atsevišķs tips, kuru zinātnieki pieļauj, ka tie varētu būt ar tipiska asteroīda masu (no 110 līdz 110 miljoniem miljardiem tonnu).
Agrākie pētījumi rāda, ka primārie melnie caurumi, kas saglabājušies līdz mūsdienām, varētu sastādīt ievērojamu daļu vai visu tumšo matēriju. Balstoties uz šo darbu, zinātnieki nolēma noteikt šādu melno caurumu kustības trajektorijas un to potenciālās ierašanās frekvenci Saules sistēmā.
«Ja tur ir daudz melno caurumu, tad daži no tiem neizbēgami laiku pa laikam iziet cauri Saules sistēmai,» saka pētījuma līdzautore Sara Gellera, teorētiskā fiziķe no Kalifornijas universitātes.
Sākotnēji zinātnieki mēģināja noteikt, kas varētu notikt, ja melnais caurums caurdurtu Zemes atmosfēru vai garozu, vai atstātu krāteri uz Mēness, vai pat "tarantā" cilvēku. Bet katru no šiem pieņēmumiem noraidīja, jo šajā gadījumā pat pati Zeme būtu ārkārtīgi neliels mērķis "neaicinātajam viesim", un sadursmes iespējamība ir ļoti zema.
«Tā vietā mums bija vajadzīga pietiekami liela sistēma, caur kuru melnie caurumi varētu regulāri iziet, lai mēs varētu izmērīt noteiktu efektu,» saka Gellera. «Tad mēs sākām domāt par Saules sistēmu».
Beigu beigās pētnieki noskaidroja, ka vismaz viens primārās melnais caurums varētu iziet cauri Saules sistēmai (īpaši tuvumā Merkūrijam, Marsam, Venerai vai Zemei) vismaz reizi desmitgadē. Iespējams, tādi "apmeklējumi" jau ir bijuši.
Vienlaicīgi Gellera piesardzīgi piebilda, ka komanda "neapgalvo, ka primārās melnās caurumi noteikti pastāv, sastāda lielāko vai visu tumšo matēriju vai noteikti atrodas šeit, mūsu Saules sistēmā". Paši secinājumi balstās uz relatīvi vienkāršu datoru modelēšanu, kurai trūkst nepieciešamās precizitātes, lai analizētu reālos datus par mūsu zvaigžņu sistēmas iekšējām orbītām.
«Lai izteiktu galīgus apgalvojumus, mums jāstrādā ar kolēģiem, kuri specializējas Saules sistēmas modelēšanā, izmantojot daudz sarežģītākas aprēķinu metodes,» piebilst pētījuma līdzautors Benjamins Lemanns, teorētiskais fiziķis no MIT.
Komanda plāno sadarboties ar Saules sistēmas modelēšanas grupu Parīzes observatorijā — vadošajiem ekspertiem sarežģīto modelēšanas metožu jomā.
Avots: Space.com
Komentāri (0)
Šobrīd nav neviena komentāra