Harvardas universitātes pētniece Marjana Budžerina komentēja Ukrainas perspektīvas kodolieroču atjaunošanā. Viņa ir grāmatas «Mantojot bumbu: PSRS sabrukums un Ukrainas kodolatbruņošanās» autore.
Akūtas diskusijas par kodolieročiem aizsākās pēc prezidenta Zeļenska stāstītā par sarunu ar Donaldu Trampu, kurā kodolieroči tika piedāvāti kā alternatīva uzņemšanai NATO. Vēlāk Bild izdevums, atsaucoties uz anonīmu Ukrainas amatpersonu, izplatīja ziņas par Ukrainas vēlmēm radīt kodolieročus — šie apgalvojumi oficiāli noraidīti. Pētniece intervijā «Ukrainas Pravda» stāstīja par Ukrainas tehnoloģiskajām spējām radīt kodolieročus neatkarības laikā.
«Man tas būtu ļoti pārsteidzoši, ja Ukraina pēdējo desmitgažu laikā būtu izstrādājusi tehnoloģijas, lai iegūtu kodolieroču izstrādes ciklu, augsti bagātinātu urānu vai plutoniju, kas nepieciešams kodolieročiem. Tas būtu liels pārsteigums,» uzsver Marjana Budžerina.
Budžerinas vārdiem, pat tas milzīgais arsenāls, ko Ukraina zaudēja, parakstot Budapeštas memorandu, bija pielāgots citas valsts, proti, PSRS stratēģiskajām vajadzībām. Tas būtu jāpielāgo jauniem mērķiem un realitātēm — nevis atturēt ASV un NATO, bet Krieviju.
«Paši kodolgalviņi tika izstrādāti, ražoti un montēti Krievijā, tās ražotnēs un laboratorijās. Tie vienkārši tika izvietoti uz sistēmām un nesējiem Ukrainā. Daži no šiem nesējiem tika ražoti pašā Ukrainā.»
Tajā pašā laikā zinātniece saka, ka sākotnēji Ukrainā «ar nesējiem, proti, raķetēm, bija diezgan labi», bet kodolgalviņas būtu jāizstrādā no jauna. Pastāvēja arī problēma ar kodolu uzlāžu pienācīgu uzturēšanu un apkalpošanu. Kodolgalviņu izstrāde bija iespējama, ja būtu izmantots zinātniskais un ražošanas potenciāls. Ukrainā ir urāna atradnes Dzeltenajos Ūdeņos, taču tas ir tikai viens posms:
«Pirmā solis ir tā [urāna] pārstrāde tā sauktajā dzeltenajā kūkā [koncentrēts pulveris]. Pēc tam seko vēl 2 vai 3 urāna bagātināšanas pakāpes, lai radītu kodolkurināmo. Pēc tam, kad urāns ir pietiekami bagātināts, tas no gāzveida stāvokļa jāpārveido par metālu. Tas prasa ievērojamus resursus, uzņēmumu ar centrifūgām, kas bagātina urānu, atdalot urāna 235 izotopu, kaujas urānu.»
Pašlaik Ukrainā iespējama tikai urāna ieguve un primārā apstrāde — trūkst specifisku ražošanas līdzekļu. Savulaik tika apsvērti iespējamie bagātināšanas ražotņu veidošanas projekti enerģētikas vajadzībām, bet no tiem atteicās. 1990. gados kodolcikla uzņēmumu izveidei būtu nepieciešami aptuveni 2 miljardi dolāru un 5-7 gadi. Grūti spriest, cik ilgi process varētu aizņemt tagad kara laikā.
Pētniece uzskata, ka bez iespējas apkalpot kodolgalviņas, no tām atteikties bija racionāli, taču, ne no stratēģiskajiem bombonišiem Tu-95, Tu-160 un raķetēm Х. Tagad Krievija tos izmanto pret Ukrainu.
«Man šķiet, ka Ukrainai būtu bijis reāls atturēšanas potenciāls, iespējams, pat nākotnē kodolatturēšanas. Bojēgalviņas atdeva, ok. Tā Ukraina faktiski būtu bijusi valsts bez kodolieročiem — kodolatbruņošanās de facto.»
Pastāv arī alternatīvi ceļi kodoluzlāžu veidošanai — plutonija ceļš. Tas būtu iespējams, izmantojot izmantotā kodoldegvielas glabātuves, it īpaši Černobiļā. Izmantotā degviela satur daudz plutonija, kuri maz nepieciešami kodolgalviņas izveidei — 22 kg augsti bagātināta urāna salīdzinājumā ar 9 kg plutonija. Par tādu ceļu gāja Pakistāna — valsts saskārās ar urāna bagātināšanas problēmām un beidzot atteicās.
Drošība ir svarīga. Kodolcikla objekti kļūtu par Krievijas ballistisko raķešu mērķiem, un ne visus no tiem ir iespējams pasargāt pazemē. Ukraina saskartos arī ar negatīvu Rietumu reakciju, kas apgrūtinātu kodolieroču izveidi. Pētniece uzskata, ka efektīvs atturēšanas līdzeklis ir nekodolieroču bruņotās sistēmas, it īpaši ballistiskās raķetes. «Tagad tās lido uz mums, bet Ukraina jau sen varēja izstrādāt arī savas.» Palīdzētu arī Rietumu tālā darbības ballistisko raķešu piestātne, piemēram, Tomahawk. Bet «es nedomāju, ka tas ir pietiekami ticams,» saka Marjana Budžerina.
Komentāri (0)
Šobrīd nav neviena komentāra